Flexible Modeling

Dažādu jomu speciālisti izmanto diagrammas, lai uzskatāmi pierakstītu un citiem izstāstītu savas domas un idejas. Par diagrammu mēs uzskatīsim vizuālu elementu kopu, kas ir izvietoti plaknē. Atbilstoši Bertin-a Semiology of Graphics katru diagrammas atomāru elementu apraksta ar sekojošu īpašību vērtībām:

• plaknes īpašības - elementa koordinātas, t.i., horizontālais un vertikālais novietojums (man vēl gribētos ieviest dziļumu, kas pateiktu, kurš elements ir kuram priekšā, bet šeit varbūt pietiek ar to, ka elementi ir sanumurēti).
• retinal īpašības - forma (shape), izmērs, krāsa, spilgtums(value), orientācija un tekstūra.
• teksts ?? Šis Bertin-am nav, bet, manuprāt, tā arī ir būtiska elementa īpašība.

Savukārt pašu diagrammas izstāstīšanas procesu mēs varam uzskatīt par komunikācijas procesu atbilstoši Shannon-am. Moody šo procesu tieši tā arī apraksta (skat. attēlu 1).

1.Attēls. Diagrammatiskā Komunikācija no Moody

Papīra lapa, tāfele, arī datora ekrāns ir vietas, uz kurieni notiek idejas pārnese no cilvēka prāta tādā formā, ko arī pārējie spēj uztvert. Tieši papīrs un zīmulis, tāfele un krītiņš ir rīki, kas ļauj maksimālu brīvību, veidojot diagrammu. Diagrammas veidotājs var brīvi izvēlēties jebkādas formas, krāsas, novietojumu, u.c. vizuālo elementu īpašību vērtības, tādejādi vienīgie ierobežojumi ir tāfeles izmēri un paša zīmētāja iztēle.

Arī dators tiek izmantots šim nolūkam, un eksistē virkne diagrammu zīmēšanas rīku, kas ļauj zīmēt relatīvi brīvā formā (Gimp, Paint, utml. ...) vai, izmantojot priekšdefinētus diagrammatiskos primitīvus (Visio, Dia,PowerPoint utml. ...), t.i., šajos rīkos tiek ierobežotas pieļaujamās vizuālo elementu īpašību vērtības - vizuālo alfabētu. Vizuālā alfabēta simboli tiek izmantoti, lai aprakstītu kādu jēdzienu vai objektu, tādejādi veidojot saistību starp diagrammatisko pasauli un reālo pasauli.

Tomēr šādi zīmētas diagrammas ir grūtāk izskaidrot citiem, jo brīvi lietoto līdzekļu nozīme ir zināma tikai un vienīgi diagrammas autoram. Tādejādi, lai gan šī veida diagrammas ļoti precīzi attēlo to autoru idejas un domas (vismaz saistība starp to, kas ir autora galvā un to, kas ir diagrammā visdrīzāk ir precīza), tomēr tās ir ne tikai sarežģītāk pasniegt citiem cilvēkiem, bet arī grūti apstrādāt ar automātiskiem līdzekļiem! Ne cilveks, ne dators tās saprast tik viegli nevar.

Tāpēc praksē atļautie izteiksmes līdzekļi tiek strikti ierobežoti, un tiem tiek piesķirta precīza nozīme - katrs atļautais vizuālo simbolu komplekts apraksta kādu, tieši vienu, jēdzienu reālajā pasaulē. Šādu precīzi definētu diagrammatisko līdzekļu kopu sauc par vizuālu notāciju modelēšanas(?) valodai, un ar tās palīdzību izstrādātās diagrammas jau ir iespējams automātiski apstrādāt – validēt, transformēt, analizēt. Arī valodu apguvušam cilvēkam tās ir daudz vieglāk saprotamas, nekā pilnīgi brīvā formā uzzīmētais.

Tomēr, lai to nodrošinātu, tiek upurēta iespēja brīvi un bez ierobežojumiem izteikt savas domas, ieviešot stingrus rāmjus. Tādejādi izmantotajai modelēšanas valodai un tās vizuālajai notācijai ir ļoti precīzi jāatbilst cilvēka domāšanai, lai viņš spētu tajā tekoši izteikt savas domas un idejas. Te var pieminēt analoģiju ar nepietiekoši apgūtu svešvalodu - vārdu krājuma nepietiekamība rada ļoti līdzīgu efektu.

Tādejādi – no vienas puses ir brīvā pasaule, kura var brīvi pierakstīt savas domas, bet ar kuru ir lielas problēmas tālāk kaut ko iesākt, bet no otras puses ir stipros rāmjos ielikti līdzekļi, kas ļauj automatizēt, bet neļauj brīvi pierakstīt savu domu.

Flexible Modeling uzdevums būtu radīt jaunu rīku, kas mazinātu šo pretrunu, ļaujot sākotnēji pēc iespējas lielāku izteiksmes līdzekļu brīvību (ļaut lietotājam pēc iespējas vairāk variēt ar vizuālo elementu īpašību vērtībām) un palīdzot katram atrast to vizuālo notāciju (arī modelēšanas valodu), kādā savas domas pierakstīt ir visērtāk, tādejādi nonākot pie precīzās pasaules rīka, kas nodrošinātu automatizācijas iespējas.

Faktiski runa ir par neformāli pierakstītas diagrammu automātisku vai pusautomātisku formalizāciju.

Atsauces

Visual Representation from Semiology of Graphics by J. Bertin, Slides by: Sheelagh Carpendale

The "Physics" of Notations by Daniel Moody

Diskusija

- Derētu saprast kas diagrammai kopīgs un ar ko tās atšķiras no citiem "vizuāliem izstrādājumiem": gleznām, karikatūrām, zīmējumiem, abstrakta līniju kopuma ...

Piedāvāju versiju, ka diagramma ir shematisks statisks attēls, kas veidots no atsevišķiem, skaidri nodalāmiem elementiem, pie kam diagramma var tikt veidota pakāpeniski pievienojot vai izmetot tās elementus.

Otra lieta, kas nepieciešama - lai diagrammai būtu jēga - tā saturētu kaut kādu autora vēsti. Ja šīs vēsts nav, tad tā nebūtu uzskatāma par diagrammu. Ir gan aizdomas, ka objektīvi no ārpuses nav iespējams noteikt, vai šī jēga tur ir ("ko autors mums ir centies pateikt"). Esmu lasījis, ka māksliniekiem nemaz nepatīk skaidrot savā darbā ielikto domu - labam darbam tā ir jāpauž pašam bez papildus komentāriem.